Kad pie Teotivakanas acteku piramīdām, mēs redzējām sapni. Mēs sapņojām par smaržām, kuras nekad nav bijušas. Xocolatl. Dievu dzēriens. Atgriežoties mēs sākām eksperimentēt. Labākās kakao pupiņas, pipari, kardamons un tuberoze… Zemes un debesu krāsas… No pagātnes augšāmcēlies aromāts…

Pirmkārt, tam, kā acteki novērtēja un izmantoja kakao, mūsdienās nav ekvivalenta. Pikants un rosinošs, Xocolatl bija dzira, ko dzēra tikai karaļi, piešķirot tiem Dievam līdzīgu gudrību un spēku. Lai atjaunotu Centrālamerikas maģisko pasauli, mēs atgriezāmies pie kakao koka un tā brūnajām pupiņām. Pievienojām garšvielas un rumu. Zemes un tuksneša smaržas. Biezas, liķierim līdzīgas notis. Rezultāts ir aromāts, kas mūs pārņem, pievienojot mūsu ikdienai vismaz nedaudz šīs zaudētās burvības.

Mūsu aromāts liek iztēlei pacelties mūsdienu šamaņa Karlosa Kastanedas, izcilā Federiko Fellīni un viņa ceļojuma uz Tulumu sabiedrībā, par kuru viņš sapņoja, bet nekad neuzņēma.